Papīra origami – 2. Locīsim Eiropas un Latvijas papīra ražotāju un poligrāfijas nozaru sekmes

Latvijas mērogā šīs nozares ir nelielas – Latvijas papīra izstrādājumu un poligrāfijas nozares kopā veido 0.5 % no kopējās visas tautsaimniecības pievienotās vērtības. Bet atgādināšu, ka tās ir uzskatāmas par meža nozares saimes dalībniecēm, jo izmanto koksnes produktu – papīru. Papīra ražošanas ķēdes posma trūkuma dēļ Latvijā mēs par šīm nozarēm mēdzam aizmirst un meža nozares analīzē fokusējamies tikai uz mežsaimniecību, kokrūpniecību un mēbeļu ražošanu. Tomēr šī varētu būt iespēja mums tik svarīgo koksnes resursu izmantot ar lielāku pievienoto vērtību un nozaru lomu kāpināt.

Galvenais šo divu rakstu jautājums ir – vai jauniem uzņēmumiem papīra un papīra izstrādājumu ražošanas un poligrāfijas nozarēs būtu vieta? Pasaules mērogā daļēju atbildi guvām jau pirmajā rakstā, saprotot, ka pēc papīra un papīra izstrādājumiem pieprasījums nākotnē turpinās augt, tomēr ne visos segmentos – drukas nozarei un tai nepieciešamā papīra ražošanā vieglas dienas nesolās, savukārt iepakojuma jomā ir ļoti plašas iespējas. Bet vai varam mērogot pasaules situāciju uz Latviju? Kas mums traucē attīstīt šīs nozares? To skatīsim, iedziļinoties nacionālajās un reģionālajās  īpatnībās un datos.

Vai jauniem uzņēmumiem papīra un papīra izstrādājumu ražošanas un poligrāfijas nozarēs būtu vieta? Poligrāfijā – kamēr septiņi ekonomisti mēra, tikmēr viens vienradzis skeptiķiem nogriezis argumentus. Savukārt papīra un papīra izstrādājumu ražošanā tik lekna zāle zeļ, ka nav skaidrs, kāpēc te neganās jau vienradžu pulks.

Eiropas valstis veido piekto daļu no globālā papīra masas, papīra un poligrāfijas izstrādājumu tirgus

Pēdējos 20 gados ES valstu loma papīra masas un papīra un kartona ražošanā ir mazinājusies, ražošanas apjomiem uzrādot samazināšanās tendenci (1. attēls), vienlaikus pasaulē ražošanas apjomi turpināja augt. Vienīgā joma, kur ES-27 artava pieaug, ir nekoksnes šķiedru masas ražošana, kas apjomu izteiksmē gan ir maza papīra izejvielu daļa (2. attēls), tomēr tā varētu nākotnē augt. Neraugoties uz Eiropas artavas mazināšanos, tā tomēr veido 1/5 no globālā ražošanas apjoma, tātad ietekme uz globālajiem procesiem ir nozīmīga.

Eiropas valstu vidū Zviedrija un Somija ir lielākās celulozes un papīra masas eksportētājas (3. attēls). Vislielākais eksporta apjoms no Eiropas valstīm gan ir Vācijai – tai ir lielākais papīra iepakojuma, citu papīra izstrādājumu, kā arī poligrāfijas produktu eksports. Tomēr vienlaikus tā arī daudz importē. Vācija ir milzīgs tirgus, lielas ir gan pašu patēriņa, gan papīra kā eksporta produkcijas izejmateriāla un iepakojuma vajadzības. Tādēļ līdzās nozīmīgam importam Vācija arī apjomīgi pati rada gan papīra izstrādājumus, gan iespieddarbus. Te tiek vests, pakots, apstrādāts un pārstrādāts, un atkal pārdots un vests – attiecīgi ir arī liels iepakojuma patēriņš.

Latvijas papīra masas un papīra ražošanas loma ar mūsu mazo ekonomikas apmēru ir necila – lielākais ražošanas apjoms un visaugstākais īpatsvars ES-27 kopējā sniegumā ir makulatūras ražošanā (4. attēls), kur sasniedzam 0.2 % no ES makulatūras ražošanas kopapjoma.

Nedaudz ražojam arī papīru un kartonu, bet krietnu vairākumu papīra (drukas un citām vajadzībām) tomēr nākas importēt (5. attēls).

Latvijā ir koksnes izejmateriāls, bet praktiski vairs nav celulozes un papīra ražošanas starpposma

Grāmatā “Poligrāfija. Materiāli. Papīrs” ir plaši aprakstīta Latvijas papīrrūpniecības vēsture – kā pirmā ražotne uzskatāma 1646. gadā uzbūvētās papīra dzirnavas Tomē. Par papīra ražošanas pirmsākumiem Līgatnē ziņas ir pretrunīgas – zviedru arhīvos minēts, ka papīra ražošana uzsākta 17. gs., bet fabrikas atskaitēs minēts 1770. gads. Līgatnē papīru ražoja no lina lupatām, un koksni sāka izmantot tikai 19. gs. 2. pusē.

19. gs. beigās Latvijā papīrrūpniecība sāka strauji attīstīties, un 1913. gadā jau 20 fabrikās ražoja papīru un kartonu, nodarbinot 3200 strādniekus. Lielākais celulozes un papīra ražotājs bija Slokas celulozes un papīra kombināts (1895. g.). Vēl minamas Līgatnes papīrfabrika (1815. g.), Juglas papīrfabrika (1884.g., sākotnēji saukta “Ed.Bruno un Ko”), Jaunciema papīrfabrika (1885. g.), Rankas kartona fabrika (1897. g.), Staiceles papīrfabrika (1898. g.), Ogres kartona fabrika (1906. g.).

Mūsdienu Latvijā par strādājošu var uzskatīt vien Līgatnes papīrfabriku, kas 2023. gadā atjaunoja papīra ražošanas līniju. Tomēr kopumā mūsdienās tehnoloģijas un iekārtas ir būtiski mainījušās, ir citas prasības kā par ietekmi uz vidi, tā darba vidi, un ar senu iekārtu atjaunošanu vairs nepietiek, lai ražotu konkurētspējīgu produkciju, izpildītu visas vides prasības un nodrošinātu labi apmaksātas un tīkamas darba vietas.

Diemžēl atmiņas par vecā stila ražošanu neļauj pārvarēt arī senus aizspriedumus, kas mūsdienu tehnoloģiju kontekstā vairs nav aktuāli. Mūsdienās celulozes ražotnes pašas ražo sev un citiem siltumu un elektroenerģiju, ūdeni attīra un izmanto atkārtoti, industriālās ražotnes lieliski sadzīvo ainavā ar ūdenstilpēm, pirmsskolas un skolas izglītības iestādēm un mājokļiem. Jau 2002. gadā, kad dienas kārtībā bija jautājums par celulozes rūpnīcu Latvijā, “vidējā latvieša” aizspriedumi neatbilda ražošanas apstākļu realitātei – te, piemēram, 2002. gada atstāsts par tā brīža jaunāko celulozes rūpnīcu Somijā. Pa šo laiku tehnoloģijas ir vēl attīstījušās un vides aizsardzības prasības ir vēl krietni augstākas.

Tolaik bija politiķi, kas masīvi centās šos aizspriedumus vairot savu politisko nolūku labā. Tomēr tie nebija aizspriedumi, kas tolaik kļuva par galveno šķērsli ārvalstu investoru piesaistē un investīcijām celulozes rūpnīcā. Galvenais ieceru neīstenošanās iemesls bija investoru prasības par koksnes izejmateriāla nodrošinājumu, kā arī valdību maiņas un nacionālās investīciju piesaistes īpatnības. Atskats uz tā laika argumentāciju te un te.

Secīga ražošanas ķēde mazinātu pārvadājumu vajadzības (tātad arī izmaksas un izmešus) un ļautu izmantot dažādu produktu ražošanas un starpnozaru sinerģiju. Somijas rūpnīcas aprakstā minēti piemēri, kādas sadarbības iespējas izmanto rūpnīcu ķēde, bet vēl plašāk var iespaidu gūt, palasot Metsä Fibre grupas ražotņu aprakstus. Lai kādi toreiz bija apstākļi un argumenti, bet diemžēl šobrīd Latvija, kurai ir pieejams koksnes izejmateriāls, to eksportē, lai pēc tam citur saražoto papīru (galvenokārt no Skandināvijas valstīm) importētu, tad papīru atkal pārstrādātu, piemēram, ražotu grāmatas, un tad tās atkal eksportētu.

Eiropas celulozes un papīra masas ražošanas līdervalstīm ir ļoti augsts ražīgums, ļaujot labi pelnīt uzņēmējiem un darbiniekiem

Papīra un papīra izstrādājumu ražošanā Somija un Zviedrija ir sasniegusi īpaši augstus ražīguma rādītājus (6.a. attēls). Detalizētāka eksporta struktūra un Skandināvu ražotņu piemēri ļauj secināt, ka labie rādītāji lielā mērā ir sasniegti tieši nepārtrauktas ražošanas ķēdes dēļ, kur starp koksnes izejmateriālu un papīra izstrādājumu ražošanu ir arī celulozes ražošana, bez materiālu liekas stumdīšanas turp un atpakaļ pāri valstu robežām. Somijā un Zviedrijā meža nozares ietvaros ir vairākas lielu uzņēmumu grupu ražotņu ķēdes – sākot ar kokapstrādi, celulozes ražošanu un tālāk secīgi kartona, iepakojuma un citu papīra izstrādājumu ražošanu. Kopā tas veido apskaužamus ražīguma rādītājus – augstu peļņu un algas.

Poligrāfijā ražīgums ES-27 valstīs vidēji ir gandrīz divas reizes zemāks nekā papīra un papīra izstrādājumu ražošanā (6.b. attēls). Pievienotās vērtības struktūrā redzams, ka poligrāfijas izstrādājumu ražošanā darba samaksas fonds praktiski visām valstīm veido lielāko īpatsvaru – vidēji ES-27 61 % no poligrāfijas nozares pievienotās vērtības (papīra ražošanā – 54 %). Ja salīdzinām šīs divas nozares, tad abas ES-27 vidēji 2017.-2021. gadā nodarbinājušas gandrīz vienādu darbinieku skaitu (0.3 % no kopējiem nodarbinātajiem katra), tomēr radītā pievienotā vērtība papīra un papīra izstrādājumu ražošanā ir divas reizes lielāka (attiecīgi 0.4 % un 0.2 % no kopējās pievienotās vērtības). Lielāks nolietojuma īpatsvars papīra ražošanā norāda uz kapitālintensīvāku ražošanu, kas ir viens no galvenajiem šķēršļiem šobrīd papīrrūpniecības atjaunošanai Latvijā.

Latvijas sekmes ir pieticīgas – papīra un papīra izstrādājumu nozaru ražīgums ierindojas priekšpēdējā vietā ES valstu saimē, ar ražīgumu, kas no līderes Somijas atpaliek 7 reizes. Lai gan kopējais ražīgums poligrāfijas nozarē visā ES ir divtik zemāks nekā papīra ražošanā, tomēr Latvijas sniegums ir krietni priecējošāks – joprojām gan zem vidējā ES-27 līmeņa, bet no līderes Austrijas atpaliekam vairs “tikai” 2.7 reizes.

Eiropā ir lielāki uzņēmumi – lieli cinīši tomēr gāž lielākus vezumus

Viena no Latvijas tautsaimniecības atpalicības problēmām ir vidēji mazāki uzņēmumi, kuriem ir mazāka jauda un pieejamais finansējums, lai radītu inovācijas un kļūtu par straujākas izaugsmes līderiem. Papīra un papīra izstrādājumu ražošanā tiešām vērojamas būtiskas strukturālas atšķirības salīdzinājumā ar ES-27 vidējiem rādītājiem (7.a. attēls). Ja ES-27 lielāko neto apgrozījuma daļu veido uzņēmumi ar 250 un vairāk nodarbinātajiem, tad Latvijā šajā nozarē nav neviena tāda uzņēmuma (liekākais papīra izstrādājumu ražotājs ir SIA "Stora Enso Packaging", kurš saskaņā ar Lursoft datiem nodarbina 178 darbiniekus).

Poligrāfijas izstrādājumu ražošanā ir gluži cita situācija – mums ir 3 uzņēmumi ar vairāk nekā 250 darbiniekiem (SIA " Livonia Print", AS "Printful Latvia", SIA "PNB Print"), kas nodrošina pusi no nozares apgrozījuma un apsteidz ar šo ietekmi ES-27 vidējo rādītāju (7.b. attēls). No kā var secināt, ka poligrāfijas nozare mums ir labāk attīstīta.

Lai kļūtu par vienradzi, uz pasauli jāskatās ačgārni

Ja palūkojamies uz Latvijas uzņēmumu sniegumu pēdējos desmit gados, tad kopumā uzņēmumi ir auguši, bet šo izaugsmi galvenokārt virza divi lielākie uzņēmumi “Livonia Print” un “Printful Latvia”. Pirmais savus rezultātus sasniedzis pakāpeniski, soli pa solim, kamēr otrais – ienācis 2017. gadā un aizlecis galopā, neievērojot nekādas pakāpeniskuma un vidējā latvieša pieticīguma “pieklājības normas” un kļūstot par Latvijas pirmo vienradzi. Ja labi ieskatās, tad zelta vienradža ragu var redzēt pat 8. attēlā.

Gluži uz līdzenas vietas “Printful Latvia” gan neradās, tas ir viens no “Draugiem Group” zīmoliem, kur nestandarta jaunuzņēmumu domāšana jau ielikta šūpulī. Ja neticiet, ka viņi skatās ačgārni, tad aplūkojiet šo mājaslapu Draugiem Group.

Strauju sekmju gūšana ir apskaužama un apbrīnojama, tomēr nepastumsim ēnā arī pakāpeniskas izaugsmes ceļa izvēles. SIA “Livonia Print” ir visjaudīgākais grāmatu izgatavošanas uzņēmums Latvijā, nu jau vairs ne tikai Latvijā, bet arī Ziemeļeiropā. Desmit gadu laikā tā apgrozījums ir gandrīz trīskāršojies un darbinieku skaits dubultojies. Pagaidām gan uzņēmums uz citu nozares uzņēmuma fona galvenokārt izceļas ar līderību apgrozījuma un darbinieku skaita ziņā, citi finanšu dati nav tik iespaidīgi – rentabilitātes rādītāji un citi relatīvie rādītāji nav izcilākie nozarē (9. attēls). Tomēr ņemot vērā uzņēmuma ieguldījumus attīstībā, pievienotās vērtības kāpums neizpaliks, un nešaubos, ka uzņēmums vēl izgriezīs ne vienu vien pogu Eiropas konkurentiem.

Pārliecinošā izaugsmes tendence rada maldīgu iespaidu, ka uzņēmumu sekmes šajās nozarēs ir nesatricināmas un virzība ir iespējama tikai augšup

Pandēmija krietni sapurināja papīra izstrādājumu ražotājus – sākotnējie ierobežojumi, piegāžu ķēžu traucējumi, darbinieku slimošana radīja robu ražošanas procesos, tāpēc jaudu noslodze piedzīvoja rekordlielu kritumu abās nozarēs (10. attēls). Cenu pieauguma dēļ apgrozījuma dati to neatklāj. Vienlaikus daudziem radās laiks un vēlme lasīt grāmatas, pieauga arī attālinātā iepirkšanās – tātad pieprasījums pēc iepakojuma. Ražotāji sāka saskarties ar papīra deficītu, ko var redzēt arī materiālu kā ražošanu ierobežojoša faktora novērtējumos (11. attēls) – pieprasījums pēc papīra krietni pārspēja ražotāju ražošanas kapacitāti, papīra ražotāji pat ieviesa kvotas. Šajos apstākļos sāka augt papīra cenas, ko pēcāk vēl vairāk pastiprināja citi izmaksu kāpumi, īpaši Krievijas iebrukuma Ukrainā satricinātās energoizmaksas.

Lai nodrošinātos ar preci un pagūtu veikt pasūtījumus par zemākām cenām, klienti (piemēram, izdevniecību pasūtījumi grāmatu ražotājiem) sāka laikus pasūtīt priekšdienām, attiecīgi pandēmijai izsīkstot, noliktavas bija piepildītas ar krājumiem. Tas iemeta nozares jaunā izaicinājumu grāvī – straujā pieprasījuma kritumā. 13. attēlā redzams, kā 2023. gadā Latvijas poligrāfijas nozarē samilza pieprasījuma kā ražošanu ierobežojoša faktora ietekme. 

Pieprasījuma kritums lika grāmatu un citu papīra izstrādājumu ražotājiem strauji mazināt ražošanas apjomus, tāpēc tieši šīm divām nozarēm krietni saruka jaudu noslodze, un tā joprojām atpaliek no vidējā vēsturiskā līmeņa.

Ģeopolitiskie kūleņi aizvien rada jaunus izaicinājumus, viļņojas arī iekšēji ūdeņi

Varētu likties, ka nu jau pamazām noliktavu krājumi varētu izsīkt un pieprasījums stabilizēties, bet nozari joprojām ietekmē ģeopolitiska viļņošanās – karš Ukrainā, Jemenas hutiešu nemiernieku uzbrukums kravas kuģiem Sarkanajā jūrā un ūdens līmeņa samazināšanās Panamas kanālā ir radījuši izaicinājumus preču pārvadājumos. Skandināvu papīra ražotājiem nākas saķert galvas eksporta noieta nodrošināšanā virzienos, kur piegādes ceļš vijas caur Suecas kanālu. Aptuveni 10–15 % no Zviedrijas kopējā meža nozares (galvenokārt celulozes, papīra un zāģmateriālu izstrādājumu) eksporta iepriekš tika nosūtīti pa Suecas kanālu un Sarkano jūru klientiem Tuvajos Austrumos un Āzijā. Traucēta kuģošana pa Suecas kanālu sadārdzina un paildzina piegādes, un daļa no šī eksporta paliek nerealizēta, īpaši Ķīnas virzienā. Šie procesi Eiropā īstermiņā varētu samazināt cenas, bet, atjaunojoties piegādēm, celulozes un papīra cenas atkal varētu pieaugt. Grūti prognozēt visus procesus, bet ir skaidrs, ka viļņošanās turpināsies. Šobrīd to Latvijā vēl tik izteikti nejūt, jo Latvijas ražotājiem ir cits ārējās tirdzniecības partnervalstu loks, tomēr atbalsis ir neizbēgamas tiešā vai netiešā veidā.

Koksnes kā resursa pieejamību diktē ne tikai brīvais tirgus, to ietekmē arī dažādi valstu tarifi, sankcijas un citi ārējās tirdzniecības ierobežojumi, un Latviju kā Eiropas valstu saimes dalībnieci tieši skar Eiropas likumdošanas ietvars, kas saistībā ar meža resursiem šobrīd ir dažādu pārmaiņu krustcelēs. Eiropas valstis lēmušas paplašināt ES nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju Natura 2000 tīklu, kas mazinās koksnes pieejamību Eiropā. Savukārt plānotie grozījumi “Direktīvā (ES) 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu” paredz mazināt koksnes izmantošanu siltumenerģijas ražošanai, kas savukārt palielinātu iespējas šo resursu izmantot papīra un kartona ražošanā. Latvija gan, ņemot vērā esošo meža nozares produktu struktūru, iebilst pret šiem grozījumiem.

Līdzās pasaules un Eiropas viļņošanās izaicinājumiem Latvijas nozares saskaras arī ar pārmaiņām iekšzemē. Koksnes resursa pieejamību Latvijā ietekmē arī nacionālā likumdošana, piemēram, Satversmes tiesas nesen pieņemtais lēmums procesā, kurā tika skatīta Latvijas vides organizāciju ierosinātā lieta par mazāka caurmēra koku ciršanu. Tomēr tā kā Latvijā papīra ražošana nav attīstīta, un papīra izstrādājumu un poligrāfijas nozares papīru un kartonu importē, tad uz resursa pieejamību skatīsies plašākā mērogā.

Tomēr ir Latvijas likumdošanas grozījumi, kas tiešāk skar arī pašu poligrāfijas nozari. 2022. gada 1. janvārī stājās spēkā drukas nozarē sen gaidītā samazinātā 5 % pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme grāmatām un periodikas izdevumiem iespieddarba formā un visos elektroniska izdevuma formātos, kā arī abonentmaksām. Iepriekš par elektronisko grāmatu pirkumiem bija jāmaksā 21 % PVN, bet par drukātajām grāmatām – 12 %. Pieprasījuma lēcienu gan tas neradīja, un nepietiekams pieprasījums noskaņojuma rādītājos ierobežojošo faktoru vidū joprojām tiek atzīmēts kā būtiskākais. Mazā nodokļu likmes izmaiņu ietekme gan arī nepārsteidz, atkal pie vainas ir mērogs – Latvijas lielākie uzņēmumi ir vērsti uz eksportu, piemēram, “Livonia Print” teju visu saražoto produkciju eksportē, tāpēc to Latvijas patēriņa nodokļa likmes skar maz. Šīs PVN likmes vairāk varētu ietekmēt izdevējus un uz iekšzemes pakalpojumiem vērstos drukas nozares uzņēmumus. Te gan jāpiebilst, ka PVN samazināšanai noteikti bija plašāks konteksts un mērķis bija palielināt pieejamību informācijai un literatūrai iedzīvotāju intelektuālās kapacitātes kāpināšanai.

Vai jauniem uzņēmumiem papīra un papīra izstrādājumu ražošanas un poligrāfijas nozarēs būtu vieta?

Kā aplūkojām iepriekšējā rakstā, poligrāfijā pieprasījuma prognozes nesola labus laikus, tas attiecas visvairāk tieši uz papīra drukas jomām – avīzēm, žurnāliem, grāmatām. Kā pierāda “Printful Latvia” piemērs, ir iespēja ne vien ielauzties drukas nozarē (tiesa, ne gluži papīra drukas jomā), bet arī pastumt visus skeptiķus malā un kļūt par vienradzi. Kopumā ražīguma un pelnītspējas uzlabošanas iespējas nozarē noteikti ir – vairākums ES-27 valstu šajā nozarē sasniedz augstāku pievienoto vērtību uz nodarbināto. Bet domāju, ka Latvijas uzņēmumi jau apņēmīgi dodas šajā virzienā – lielākie nozares uzņēmumi investē un aug, un kādā brīdī šīs investīcijas arī nesīs augļus. Mazākiem uzņēmumiem, iespējams, tomēr ir vērts mest kauliņus kopā, lai sasniegtu lielāku efektivitāti un  jaudu attīstībai.

Papīra un papīra izstrādājumu ražošanā situācija izskatās pavisam citādāk – šajā jomā ir plašas iespējas atrast jaunas nišas un pieprasījums solās augt vēl ilgi. Jaunu bioloģiski noārdāmu un kompostējamu, no atjaunīgiem resursiem izgatavotu iepakojumu popularitāte aug teju tikpat strauji kā mākslīgā intelekta izmantošana. Šī joma vilināt vilina – te ir daudz iespēju gan zinātniekiem, gan ražotājiem, un vēl kopā ar Latvijas mākslinieku prasmēm to savienot ar lielisku dizainu varētu kalnus gāzt. Ne velti Latvijas uzņēmumi regulāri plūc laurus starptautiskos iepakojuma konkursos. Arī ES-27 valstu ražīguma dati demonstrē vilinošas pelnītspējas iespējas, krietni augstākas nekā poligrāfijā. Tomēr līderus sasniegt nebūs vienkārši. Manuprāt, šajā virzienā būtisks šķērslis ir celulozes ražošanas kā ražošanas ķēdes sastāvdaļas iztrūkums, kā arī starpnozaru un starpuzņēmumu sinerģijas vāja izmantošana. Pirmo šķērsli grūti risināt, jo tas prasa ļoti apjomīgas investīcijas vai arī jaunas sarunas ar ārvalstu investoriem, pierādot, ka biznesa vide Latvijā pēdējās desmitgadēs tomēr ir mainījusies. Savukārt starpnozaru sinerģijas iegūšanai būtu jāmaina arī pašu domāšana – vērsumā uz sadarbošanos un dalīšanos.